Pērnajās Lieldienās atnāca ideja par viena lauka vidū esoša meža pleķīša pārvēršanu Saules kalendārā. Pamatiecere bija atrast ideālo centru un no tā iztīrīt astoņus starus jebšu takas uz visām malām – ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem, rietumiem, ziemeļrietumiem, ziemeļaustrumiem, dienvidrietumiem, dienvidaustrumiem, iegūstot astoņus sektorus, kas katrs atbilst vienam laikam no Saules kalendāra.

Ņemām slēpes, braucām uz pleķīti un ķērāmies pie darba. Tajā dienā izdevās iezīmēt dienvidu un ziemeļu starus – Jāņus un Ziemassvētkus.

Nospriedām, ka turpināsim pakāpeniski – ne biežāk kā reizi laikā vienu dienu veltīt šīs idejas praktiskajai realizācijai. Lai redzam kā dabā mainās gadalaiki un laiki, apstākļi un kā tas ietekmē Saules Birzs attīstību.

Kādus laikus iepriekš radās doma, ka varētu uztaisīt Saules kalendāra variantu dabā. Latvijā jau šur tur ir Saules pulksteņi – tāpat varētu būt arī Saules kalendārs. Kāpēc ne? Tika apsvērta iespēja kādā brīvā klajumā aplī sastādīt 366 dažādus kokus. Apmēram tādā izkārtojumā kā bildē.

Braukāju pa apkārtni šurpu-turpu, bet nenostabilizējās vietas izvēle.

Pirms dažiem gadiem kādā brīvdabas tirdziņā ievēroju savādu apaļu kalendāru, kas piesaistīja manu uzmanību:
http://www.marasloks.lv/public/?id=209&ln=lv

Iegādājos to un tā aizsākās mana Saules kalendāra izzināšana.
Sākām ar ģimeni iet pirtī pēc iespējas “piektvakaros”, vienalga, kurā dienā tas iekristu. Radu lokā sākām pulcēties ik pa pusotram mēnesim (45 dienas), pēc iespējas tuvu kādam svinamajam laikam – Meteņi, Ūsiņi, Jumji.

Ar paziņām sāku diskutēt, kā tur īsti ir – saulgrieži, saulstāvji, solstīcijas, ekvinokcijas, terminatori un deklinācijas?
Termini nešķita tik svarīgi – iepatikās tas ritms un cikliskums, pretēji lineārajai nolemtībai.
Interesants fakts, ka lietuvieši joprojām nedēļu sauc par “savaiti” – tāpat kā, savulaik, latvieši savu deviņu dienu periodu.