Prieks uzņemt plašo #StirnuBuks2018 meža skrējēju draugu pulku. 8. septembrī distances vijās cauri Piekūnu teritorijai. Tajā skaitā, pāri Dravēnu kalnam un tieši caur Saules rita birzi.

Prieks vairo prieku. Itkā “sīkums”, bet patīkams pārsteigums, kad vēl 8. septembra vakarā saņemām piemiņas suvenīru no Stirnubuks.lv – “PALDIES!”.

Dažbrīd, mūsdienās rodas ilūzija, ka esam diezgan neatkarīgi no dabas rituma un gadalaiku maiņas – ieslēdzam gaismu, apkuri vai aizveram žalūzijas, palaižam kondicionieri vai atrodam zemenes veikalā ziemas vidū.

Aplis ir saules simbols. Ja ieskatāmies savā noplēšamajā kalendārā, var redzēt, ka katru gadu konkrētajā dienā saule aust un riet vienā un tai pašā laikā, dienas garums ir tāds pats kā pērn. Tas vedina domāt par noturību, stabilitāti, noteiktu kārtību šai pasaulē.

Prieks, ka cilvēki dodas mežā dažādos gadalaikos, ierauga kā daba cikliski mainās un nodrošina šo stabilitāti.

Kādā bērnudārzā bērni pirms ēdienreizes mēdz skaitīt šādu pantiņu. Iederas arī tagad:
“Paldies saulei,
Paldies zemei,
Kas to visu izaudzēja.
Paldies sakām arī jums,
Labu apetīti mums!”

Kas tad noticis pa šo laiku starp nosvinēto Vasaras sākumu 6.maijā un aizvadītām Vasaras beigām (vai sagaidītu Rudens sākumu) 5.augustā? Saules gada rits ir simetrisks. Ja Vasaras sākumā (Ūsiņos) dienas ilgums ~16 stundas un Vasaras saulstāvjos (Jāņos) ir gaismas maksimums ar ~18 stundām, tad Vasaras beigās (Jumjos) esam atpakaļ pie ~16 stundām.

Esam dziesmas mācījušies un dziedājuši, Saules rita ritenī jau trīs gadalaikus auduši. Saules rita birzs starus slīpējuši un gar staru malām īpašas sveču vietas izveidojuši. Mūsu dižozols vēl aug un briest, tāpēc līdz 4 metriem vēl mazliet jāpaciešas.